Gaujas – Baltezera kanāls un slūžas

20. gadsimta sākumā Ādažu pagastā – toreizējās Krievijas impērijas Baltijas guberņās, latviešu apdzīvotajā teritorijā – atradās divas ievērojamas unikālas inženiertehniskās būves – Gaujas-Daugavas ūdensceļa kanāli un Baltezera sūkņu stacija. Varam būt lepni gan par toreizējo inženiertehnisko attīstību, gan ādažnieku paveikto šo būvju celtniecībā. Gaujas-Daugavas ūdensceļš bija koku pludināšanai izveidota unikāla ūdensceļu sistēma, kas savienoja Gauju ar Daugavu. Iepriekš koku pludināšana no kokmateriālu ieguves rajoniem Vidzemē uz Rīgu notika pa Gauju, un pēdējais posms no Gaujas grīvas Carnikavā līdz Daugavas grīvai – pa Rīgas līci. Tas bija pats dārgākais un bīstamākais. Plosti viļņos mēdza izjukt. Un reizēm nācās nedēļām gaidīt, līdz jūra norimst, lai kokmateriālus nogādātu ostu tuvumā. Arī Daugavā lielu gabalu tie bija jāvelk pret straumi līdz Mīlgrāvja kokzāģētavām. Lai izvairītos no šādas neparocīgas kokmateriālu transportēšanas pa jūru, uzņēmēju prātos atdzima kādreizējā doma savienot Gauju un Daugavu. Ideja patiesībā bija ļoti sena, tā radās jau 17. gadsimtā, kad daudzviet pasaulē, savienojot dabiskās ūdenskrātuves, kļuva populāri veidot kanālus kuģniecībai un kravu transportēšanai. Lai mērķi par kanālu īstenotu, tika izveidota Vidzemes ūdensceļu uzlabošanas sabiedrība, kas no 1899. gada līdz 1903. gadam izstrādāja un realizēja unikālo Gaujas-Daugavas ūdensceļa projektu.

Ūdensceļa kopējais garums bija 22,3 km, lai abas upes tiktu savienotas. Kanāls sākās Ādažos pie Remberģiem (tagad Strautkalnu ciems), turpinājās pa 3,1 km garo mākslīgi izbūvēto Gaujas-Baltezera kanālu līdz ūdens ietecēja Mazajā Baltezerā pie Alderiem. Kanāla vidū bija ierīkotas slūžas. Tās bija ar Stoney sistēmas aizvaru. Šis aizvars bija pārvietojams vertikālā virzienā, un kustības atvieglošanai tā vairogs virzījās pa savdabīgi izveidotiem lodīšu gultņiem. Pēc angļu kanālu pētnieka M. Klarka atzinuma, šis bija vienīgais viņam zināmais gadījums, kad plaši izmantotajā Stoney sistēmā rullīšu gultņu vietā tikuši izmantoti lodīšu gultņi.

Gaujas-Baltezera kanālu plostu laišanai izmantoja tikai pavasara laikā, kad ūdens līmenis Gaujā bija visaugstākais. Kanāla posms 100 m garumā lejpus slūžām bija izbūvēts ar koka bortiem, tādas pašas sienas bija pie kanāla ietekas Baltezerā. Pārējā posmā lejpus slūžām un visā posmā augšpus slūžām krasti bija nostiprināti ar fašīnām (cilindriskā formā sasietiem zaru kūļiem) vai velēnu. Gaujas-Daugavas ūdensceļš no Mazā Baltezera turpinājās cauri Lielajam Baltezeram, un no tā pa 3,5 km garo kanālu un Juglas upes gultni ūdens nonāca līdz Ķīšezeram līdz visbeidzot, šķērsojot Ķīšezeru un Mīlgrāvja atteku, sasniedza Daugavu.

Gaujas- Baltezera kanāla lejasgalā beidzas straume, kas nāk no Gaujas .Tālāk – uz Rīgu plosti un baļķi tika nogādāti ar kuģu – velkoņu palīdzību. Plostus no kanāla ietekas ezerā savilka ezera vidū, kur tos sasēja vairākus vienu aiz otra un tālāk aizvilka uz Rīgu – kokzāģētavām, finiera fabrikām un uz ostu. Vaļēji peldošie baļķi nonāca ūdensdārzos. Šādi, aplokiem līdzīgi dārzi tika ierīkoti, pie pāļiem piestiprinot vienbaļķu ragatas (baļķu virtenes savienotas ar ķēdēm un cemmēm jeb dzintelēm). Vaļējos baļķus, kas brīvi peldēja ūdensdārzos, 20. gs. pirmajā pusē saveidoja čūsku plostos, kurus tāpat velkoņi vilka uz Rīgu. 1950. gadā Mazajā Baltezerā uzbūvēja kokmateriālu šķirošanas iekārtu. Tajā visus baļķus sašķiroja pa sortimentiem, samērīja un uz plosta novietots traktors  savilka kūļos, kurus plenētāji (ūdensdārzos strādājošie koku pludinātāji) sasēja ar resnām stieplēm. No kūļiem saveidoja rējas (kūļu 2-rindu karavānas), kuras arī vilka uz Rīgu.

Pa kanālu Mazajā Baltezerā ik gadus ielaida ap 1000 plostu, bet 1911. gadā jau 2522 plostu. Sezonas laikā koku pludinātājiem darbs bija jāsaskaņo ar Rīgas baržām, kuras pa Gaujas-Daugavas kanālu no ostas veda akmeņogles uz turpat līdzās 1904. gadā uzcelto Baltezera sūkņu staciju tur esošo dzinēju darbināšanai. 19. gs. beigas un 20. gadsimta sākums Alderu apkaimē bija ļoti rosīgs. Pie kanāla Alderos izveidojās koku pludinātāju ciemats ar savu īpašo vēsturi un tradīcijām. Krāšņo dabas ainavu dēļ kanāls Gaujas apkārtnē un abos Baltezeros bija iecienīts atpūtas objekts tūristiem un atpūtniekiem starpkaru Latvijas laikā. Par to liecina daudzas publikācijas presē.

Atpludinātie baļķi Mazajā Baltezerā nokļuva ūdensdārzos – ar pāļiem un ragatām norobežotā ezera daļā, kur varēja uzņemt līdz 200 tūkstošiem kubikmetru baļķu. Ūdensdārzos kokmateriālus šķiroja, plenēja (savienoja) un sēja kūļos, lai ar Upju kuģniecības velkonīti caur Lielo Baltezeru un Ķīšezeru aizvilktu uz Rīgu. Mazajā Baltezerā bija četri ūdensdārzi – Alderu, Melnā kakta, Baznīcas un Ūdensvada. Pēc 1950. gada, kad tika izbūvēta kokmateriālu šķirošanas un mehanizētās plenēšanas iekārta, tur sasietos baļķu kūļus ievietoja kūļu ūdensdārzā. Pa vidu šiem ūdensdārziem stāvēja kokmateriālu šķirojamā iekārta un plenējamais agregāts.

Vanaga ligzda

Viesnīca “Vanaga Ligzda” atrodas vienā no skaistākajām ciemiem Pierīgā. Ieskauta priežu koku ielokā un vienu no skaistākajiem un tīrakajiem ezeriem Latvijā.

Netraucētam naktsmieram tiek piedāvāti 11 labiekārtoti numuri ar visu nepieciešamo viesu ērtībām – bezvadu internets, bezmaksas autostāvvieta, vēlo iebraukšanu un izbraukšanu un nesteidzīgas brokastis mūsu restorānā.

Vanaga ligzdā iespējams baudīt nesteidzīgu atpūtu, aizbēgt no pilsētas burzmas un atveldzēties – baudot mājīgas un gardas maltītes restorānā vai karsējoties pirtiņā.

Velo maršruts Ādaži – Lielais Baltezers

Velo maršruts Ādaži – Mazais Baltezers

Viesnīca mājdzīvniekiem “Kalndores”

Suņu viesnīca Baltezerā darbojas kopš 1996.gada jūnija, un ir pirmā Latvijā reģistrētā šāda veida viesnīca. Pa šiem gadiem viesnīcā ir viesojušies suņi un kaķi no visdažādākajām pasaules malām – Japānas, Izraēlas, ASV, Vācijas, Skandināvijas un citām valstīm.

Viesnīcā katram sunim/kaķim ir savs atsevišķs slēgts voljers un ārejais voljers (ar jumtu un grīdu), kā arī suņiem ir pieejams lielais pastaigu laukums, kurā katrs suns tiek vests pastaigā 3 reizes dienā.

Viesnīca ir sertificēta un atbilst visām LR Ministru kabineta noteikumu prasībām.

Rīgas ūdensapgādes vēsturiskā ekspozīcija

Baltezera vēsturiskā sūkņu stacija ikdienā nav pieejama apmeklētājiem, un to iespējams apskatīt tikai Muzeju nakts pasākumā.

Muzeja ekspozīcijā apskatāmas “Compound” tipa tvaika mašīnas, Rīgā izgatavoti čuguna sifonvadi un spiedvadi no Felzera un mašīnbūves rūpnīcas, kā arī tvaika katli, kas tapuši R.Poles mašīnbūves rūpnīcā. Pie muzeja iespējams aplūkot arī arhitektoniski izteiksmīgos Rīgas ūdenstorņus.

Kokaudzētava “Baltezers”

Ādažu novada “Sabīņos” izveidota un darbojas kokaudzētava “Baltezers”. Saimniecība izveidota uz meža kokaudzētavas bāzes, kuras darbība aizsākta jau 1972. gadā Inčukalna MRS sastāvā. Tās darbības nozare ir dekoratīvo stādu audzēšana un realizācija, taču apmeklētājiem tiek piedāvātas arī ekskursijas. Šobrīd kokaudzētavas sortimentā ir vairāk nekā 500 augu nosaukumu, bet tas katru gadu tiek papildināts ar jauniem, Latvijas klimatiskajai zonai atbilstošiem augiem.

Piedēvājuma klāstā ir skuju koki, lapu koki un krūmi, vīteņaugi, ziemcietes un dekoratīvās graudzāles.

Ekskursijas pa kokaudzētavas teritoriju iespējams pieteikt visu sezonu, bet pavasara un vasaras sezonā tās ir jāpiesaka laikus, vismaz 5 dienas iepriekš. Kontaktpersona – Varis Kazaks (tālrunis: 29151190).

FB: https://www.facebook.com/baltezers.lv

Darba laiks:
Ziemas sezonā slēgts!

Baltezera baznīca

Ādažu novada Baltezerā atrodas Ādažu vecākais un nozīmīgākais arhitektūras piemineklis – Ādažu (Baltezera) baznīca. Baznīca atrodas gleznainā vietā starp Lielo un Mazo Baltezeru. To no 1772. līdz 1775. gadam cēla meistars Bernhards Joahims no Mazungenas. Baznīcas apveids – vienjoma garenbūve ar poligonālu altārdaļu un frontālu kvadrātveida torni, kam barokāls noslēgums, – atspoguļo baroka arhitektūras principus. Ēkas ieeju akcentē barokāls portāls, zelmini rotā volūtas un ovāli logi. Interjerā sienas dekorē pilastri. Pēc vēsturnieka un teologa Roberta Feldmaņa liecības, Baltezera baznīca bija pirmā Latvijā, kuras tā laika mācītājs Jānis Baumanis, nezināmu apstākļu mudināts, labprātīgi atdeva baznīcas atslēgas padomju izpildvarai.

Padomju laikā baznīca tika izdemolēta, nopostīts tās interjers, iznīcināts altāris un ērģeles, nojaukts tās tornis. Baznīcas ēka sākumā tika izmantota kā kultūras nams (deju zālei, kinoteātrim), vēlāk arī kā noliktava un metālmākslinieku darbnīca. Tikai kopš 90. gadu vidus altāra telpās neatrodas telefonu centrāle.

1994. gadā dievnams tika atdots Ādažu evaņģēliski luteriskai draudzei. Ar laiku tika rekonstruēta visa fasāde, atjaunoti iekšējie mūri vairāku metru augstumā, izņemot laukā vecos, bojātos ķieģeļus, nomainītas vecās un bojātās koka sijas un ielikti jauni logi.

Vairāk informācijas par Dievkalpojumiem – https://www.baltezerabaznica.lv/lv/?n=dievkalpojumi

 

Komunistiskā terora upuru piemiņas vieta

Baltezera kapos, veco kapu daļā atrodas Brāļu kapu teritorija (teritorijas nosacītā platība 15×45 m, reizēm saukta kā “Baltie krusti”). Pēc dažādas informācijas tur apglabāti 113-130 1941. gada jūnijā un jūlijā nogalinātie padomju represīvā Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK jeb “Čekas”) upuri, kas pārapbedīti no masu kapa Baltezera apkārtnē 1941. gada rudenī. Lai gan ir sastopamas ziņas, ka upurus itkā nošāvuši Baltezera krastā vai tuvējā vasarnīcā, ticamāka ir versija, ka šos cilvēkus čekisti nogalināja Rīgas Centrālcietumā un tad veda aprakt uz Baltezeru.

Sākotnēji (1942-1944) bijis kopīgs krusts un katram apbedījumam individuāla piemiņas zīme (koka krusts un uz tā koka plāksnīte ar vārdu, uzvārdu un personas datiem). Kopš 1944. gada koka krusti pakāpeniski gājuši bojā un tā arī daudzi nav atjaunoti. Upuru piederīgie, lai iezīmētu kapu kopiņas, pie tām uzstādīja dažāda veida un materiālu krustus no Baltezera kapu vecās daļas. 80. gados tika uzstādīta piemiņas zīme paliekošā materiālā (granīts, betons, koks). Atkārtoti rekonstrukcijas darbi un pēdējā rekonstrukcija komunistiskā terora upuru piemiņas vietā notika 1994.-1995. gadā.

2006. gadā Ādažu novada dome izsludināja konkursu par pieminekļa izveidi Baltezera kapos, komunistiskā terora upuru piemiņas vietā. Konkursā uzvarēja tēlnieces Vijas Dzintares un arhitektes Irēnas Rubauskas projekts „Vārti”. Lai pabeigtu pieminekļa celtniecību un piemiņas vietas labiekārtošanu, programmas „Eiropa pilsoņiem” ietvaros tika īstenots projekts „Ciešanu vārti” / „The Gate of Sorrow”.

Vistiņas Karbonādes Steiki

Vistiņas Karbonādes Steiki atrodas Baltezerā un piedāvā plašu grilēto ēdienu izvēli, ieskaitot liellopu steikus, cūkgaļas karbonādes, vistu un zivis. Ēdienus gatavo uz oglēm, izmantojot vietējos produktus. Restorānā var baudīt arī dažādas piedevas un salātus. Vieta ir ideāla tiem, kas vēlas izbaudīt grilēšanas mākslu mājīgā atmosfērā.

Adrese: Tallinas šoseja 72, Baltezers, Ādažu novads
Tālrunis: +371 67 399 626
Darba laiks:
Pirmd.–Ceturtd.: 12.00–21.00
Piektd.–Sestd.: 12.00–22.00
Svētd.: 12.00–21.00