20. gadsimta sākumā Ādažu pagastā – toreizējās Krievijas impērijas Baltijas guberņās, latviešu apdzīvotajā teritorijā – atradās divas ievērojamas unikālas inženiertehniskās būves – Gaujas-Daugavas ūdensceļa kanāli un Baltezera sūkņu stacija. Varam būt lepni gan par toreizējo inženiertehnisko attīstību, gan ādažnieku paveikto šo būvju celtniecībā. Gaujas-Daugavas ūdensceļš bija koku pludināšanai izveidota unikāla ūdensceļu sistēma, kas savienoja Gauju ar Daugavu. Iepriekš koku pludināšana no kokmateriālu ieguves rajoniem Vidzemē uz Rīgu notika pa Gauju, un pēdējais posms no Gaujas grīvas Carnikavā līdz Daugavas grīvai – pa Rīgas līci. Tas bija pats dārgākais un bīstamākais. Plosti viļņos mēdza izjukt. Un reizēm nācās nedēļām gaidīt, līdz jūra norimst, lai kokmateriālus nogādātu ostu tuvumā. Arī Daugavā lielu gabalu tie bija jāvelk pret straumi līdz Mīlgrāvja kokzāģētavām. Lai izvairītos no šādas neparocīgas kokmateriālu transportēšanas pa jūru, uzņēmēju prātos atdzima kādreizējā doma savienot Gauju un Daugavu. Ideja patiesībā bija ļoti sena, tā radās jau 17. gadsimtā, kad daudzviet pasaulē, savienojot dabiskās ūdenskrātuves, kļuva populāri veidot kanālus kuģniecībai un kravu transportēšanai. Lai mērķi par kanālu īstenotu, tika izveidota Vidzemes ūdensceļu uzlabošanas sabiedrība, kas no 1899. gada līdz 1903. gadam izstrādāja un realizēja unikālo Gaujas-Daugavas ūdensceļa projektu.

Ūdensceļa kopējais garums bija 22,3 km, lai abas upes tiktu savienotas. Kanāls sākās Ādažos pie Remberģiem (tagad Strautkalnu ciems), turpinājās pa 3,1 km garo mākslīgi izbūvēto Gaujas-Baltezera kanālu līdz ūdens ietecēja Mazajā Baltezerā pie Alderiem. Kanāla vidū bija ierīkotas slūžas. Tās bija ar Stoney sistēmas aizvaru. Šis aizvars bija pārvietojams vertikālā virzienā, un kustības atvieglošanai tā vairogs virzījās pa savdabīgi izveidotiem lodīšu gultņiem. Pēc angļu kanālu pētnieka M. Klarka atzinuma, šis bija vienīgais viņam zināmais gadījums, kad plaši izmantotajā Stoney sistēmā rullīšu gultņu vietā tikuši izmantoti lodīšu gultņi.

Gaujas-Baltezera kanālu plostu laišanai izmantoja tikai pavasara laikā, kad ūdens līmenis Gaujā bija visaugstākais. Kanāla posms 100 m garumā lejpus slūžām bija izbūvēts ar koka bortiem, tādas pašas sienas bija pie kanāla ietekas Baltezerā. Pārējā posmā lejpus slūžām un visā posmā augšpus slūžām krasti bija nostiprināti ar fašīnām (cilindriskā formā sasietiem zaru kūļiem) vai velēnu. Gaujas-Daugavas ūdensceļš no Mazā Baltezera turpinājās cauri Lielajam Baltezeram, un no tā pa 3,5 km garo kanālu un Juglas upes gultni ūdens nonāca līdz Ķīšezeram līdz visbeidzot, šķērsojot Ķīšezeru un Mīlgrāvja atteku, sasniedza Daugavu.

Gaujas- Baltezera kanāla lejasgalā beidzas straume, kas nāk no Gaujas .Tālāk – uz Rīgu plosti un baļķi tika nogādāti ar kuģu – velkoņu palīdzību. Plostus no kanāla ietekas ezerā savilka ezera vidū, kur tos sasēja vairākus vienu aiz otra un tālāk aizvilka uz Rīgu – kokzāģētavām, finiera fabrikām un uz ostu. Vaļēji peldošie baļķi nonāca ūdensdārzos. Šādi, aplokiem līdzīgi dārzi tika ierīkoti, pie pāļiem piestiprinot vienbaļķu ragatas (baļķu virtenes savienotas ar ķēdēm un cemmēm jeb dzintelēm). Vaļējos baļķus, kas brīvi peldēja ūdensdārzos, 20. gs. pirmajā pusē saveidoja čūsku plostos, kurus tāpat velkoņi vilka uz Rīgu. 1950. gadā Mazajā Baltezerā uzbūvēja kokmateriālu šķirošanas iekārtu. Tajā visus baļķus sašķiroja pa sortimentiem, samērīja un uz plosta novietots traktors  savilka kūļos, kurus plenētāji (ūdensdārzos strādājošie koku pludinātāji) sasēja ar resnām stieplēm. No kūļiem saveidoja rējas (kūļu 2-rindu karavānas), kuras arī vilka uz Rīgu.

Pa kanālu Mazajā Baltezerā ik gadus ielaida ap 1000 plostu, bet 1911. gadā jau 2522 plostu. Sezonas laikā koku pludinātājiem darbs bija jāsaskaņo ar Rīgas baržām, kuras pa Gaujas-Daugavas kanālu no ostas veda akmeņogles uz turpat līdzās 1904. gadā uzcelto Baltezera sūkņu staciju tur esošo dzinēju darbināšanai. 19. gs. beigas un 20. gadsimta sākums Alderu apkaimē bija ļoti rosīgs. Pie kanāla Alderos izveidojās koku pludinātāju ciemats ar savu īpašo vēsturi un tradīcijām. Krāšņo dabas ainavu dēļ kanāls Gaujas apkārtnē un abos Baltezeros bija iecienīts atpūtas objekts tūristiem un atpūtniekiem starpkaru Latvijas laikā. Par to liecina daudzas publikācijas presē.

Atpludinātie baļķi Mazajā Baltezerā nokļuva ūdensdārzos – ar pāļiem un ragatām norobežotā ezera daļā, kur varēja uzņemt līdz 200 tūkstošiem kubikmetru baļķu. Ūdensdārzos kokmateriālus šķiroja, plenēja (savienoja) un sēja kūļos, lai ar Upju kuģniecības velkonīti caur Lielo Baltezeru un Ķīšezeru aizvilktu uz Rīgu. Mazajā Baltezerā bija četri ūdensdārzi – Alderu, Melnā kakta, Baznīcas un Ūdensvada. Pēc 1950. gada, kad tika izbūvēta kokmateriālu šķirošanas un mehanizētās plenēšanas iekārta, tur sasietos baļķu kūļus ievietoja kūļu ūdensdārzā. Pa vidu šiem ūdensdārziem stāvēja kokmateriālu šķirojamā iekārta un plenējamais agregāts.