Tēlnieka Helmuta Āķa veidotais saules pulkstenis pēc paša autora iniciatīvas ir tapis Carnikavas novadam. Pulkstenim izvēlēts horizontālais veids un tas veidots no betona pamatnes, savukārt cipari un gnomons no nerūsējošā tērauda.   

Saules pulkstenis ir viens no senākajiem laika attēlošanas mehānismiem. Ar pārdesmit minūšu precizitāti pēc tiem var noteikt vietējo laiku. Mūsdienās senie saules pulksteņi kalpo kā vēstures liecinieki, savukārt jaunie saules pulksteņi tiek veidoti kā dārza objekti, piemiņas zīmes vai interesanti ēku vai pilsētvides objekti. Līdz ar Carnikavas novada saules pulksteņa uzstādīšanu, tika iekopts centra skvērs Rīgas ielā 16 un uzstādīts saules pulkstenis pašvaldības 15 gadadienā, kur tas vēl šodien rāda laiku garāmgājējiem.

Lai arī Carnikavas dzelzceļa stacija tika atklāta 1933. gadā, tās stacijas ēkas konstrukcijas ir aptuveni 160 gadus vecas. Šī unikālā koka arhitektūras celtne daļēji pārvesta no Sanktpēterburgas-Varšavas dzelzceļa līnijas, kas Latviju šķērso starp Kārsavu Latgalē un bijušo Zemgales staciju Lietuvas pierobežā.

Gluži tāpat kā nēģi, arī Carnikavas dzelzceļa stacijas ēka kļuvusi par vietas simbolu. Carnikavai, dzelzceļam un nēģiem izsenis bijis kas kopīgs. 20. gadsimta 30. gados, modē nākot speciālajiem tūristu vilcieniem, Limbažu virziena ekskursijas piedāvājumā bijusi arī nēģu degustācija. Par pierādījumu tam kalpo kāds Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājuma priekšmets – talons, kurš brīnumainā kārtā nav izmantots.

Četri Latvijas armijas Sapieru pulka no 1936. līdz 1938. gadam celtie dzelzsbetona nocietinājumi (kaponieri, blokmājas) bija Latvijas armijas Rīgas krasta aizsardzības sistēmas elements. Paredzēti pretinieka desanta apšaudīšanai ar ložmetējiem divos dažādos virzienos pie Gaujas ietekas, kura tolaik atradās tuvāk tiem. Aizsardzības sistēmā ietilpa arī speciāli aprīkots bruņuvilciens, kas sniegtu artilērijas atbalstu Saulkrastu vai Jūrmalas virzienā.

Pulksteņezers ir beznoteces, tāpēc vasarā ūdens temperatūra ir augsta, to iecienījuši peldet gribētāji. Leģenda vēsta, ka Pulksteņezerā reiz ieripojis Siguļos esošās baznīcas zvans. Ezera tuvumā atrodas dabas taka nūjotājiem un pastaigu mīļotājiem. Šobrīd ezerā ierīkots veikparks “Hi Wake”, kas pieejams vasaras sezonā.

Dabas parka „Piejūra” ainavas ar plašajiem ūdens resursiem un piejūras mežiem ir iedvesmojušas daudzas tēlnieka Viļņa Titāna skulptūras un vērienīgos projektus visā Latvijas teritorijā.No 1974.gada tēlnieka radošā dzīve pagāja Garupes ciemā, kur bija viņa darbnīca un tēlniecības darbi. Šodien Gaujas krastā Carnikavas sirdi papildina V.Titāna skulptūra „Atceroties”, kas simbolizē nepadošanos, mūžīgu celšanos un iešanu tālāk un kuru visi ir aicināti apmeklēt kā svētku dienās, tā arī ikdienā. Kopumā idejas saviem mākslas darbiem tēlnieks V.Titāns smēlās dabā, folklorā, Latvijas lauku sētās, kā arī etnogrāfiskajos rakstos un simbolos. Tēlniekam esot bijusi milzīga atdeve darbam un izteikts ideālisms. Tieši granīta tēlniecībā autors juties visstiprākais, kas iespējams saistīts ar ziemeļniecisko mentalitāti. V.Titāns spēja redzēt lielās lietas un pacelties pāri ikdienas sīkumiem, tādēļ tā tēlniecību raksturo vienkāršība un pamatīgums. 

1981.gadā V.Titāns strādāja par vadītāju jaunizveidotajā tēlnieku namā, un viņam piederēja neliela Rīgas pils un tās parka daļa. Tēlnieka brīvā laika aizraušanās bija ģeogrāfiskās kartes, kurās viņš ar līnijām savienoja dažādus punktus un krustpunktus, atzīmējot to centrus un fiksējot platuma grādus. Tādējādi radās tēlnieka veidotie tilti, un, piemēram, viens no tiem savienoja Kolku, Roņu salu un Ainažus. Viļņa Titāna zīmes aptver visu valsts teritoriju, un granītā kaltās „Saules zīmes” tēlnieks uzstādījis Latvijas tālākajā austrumu, rietumu, ziemeļu un dienvidu punktā. Tēlnieku iedvesmoja Latvija un viņš vēlējās, lai tā ir valsts, kuras robežas iezīmē mākslas darbi. Novadnieks V.Titāns redzēja Latviju Saules zīmē un vēlēja tai saules mūžu.

2011.gadā, sveicot iedzīvotājus 18.novembrī un godinot talantīgo novadnieku Vilni Titānu, Carnikavas novada Gaujas krastā tika uzstādīta skulptūra „Atceroties”, kura pirms vairākiem gadu desmitiem tapusi tieši Carnikavai. Iekoptais Svētku laukums veidots, lai ļaudis varētu pulcēties, nolikt ziedus un atcerēties visus tos novadniekus, kuri nepadevās un “nesalūza”, laikiem mainoties.

Garezeri ir unikāli ģeoloģiskās izcelsmes ziņā, un tie ir izteiksmīgākie jomu ezeri Latvijā, kā arī vienīgie šādas izcelsmes ezeri Vidzemes jūrmalā. Savdabīgie jomas izcelsmes ezeri ir izstiepti 3,5 km garā teritorijā un ietver trīs šauru (180 – 220 m) ezeru virkni. To veido Ziemeļu Garezers, Vidus Garezers un Dienvidu Garezers. Garākais un dziļākais no tiem ir Vidus Garezers, jo stiepjas 1,45 km garumā un tā dziļums ir 2 m, savukārt dziļākajā vietā tajā ir konstatēti pat 4 m.

Garezeri ir dabīgi veidojušies un maz aizauguši tā saucamie brūnūdens ezeri, kuriem raksturīgi lielākoties sausi, smilšaini vai kūdraini krasti. Krastu ziņā vairāk izceļas ezeru rietumu daļa, kur slejas stāvas kāpas, bet austrumu pusē pārsvarā ir līdzens. Rietumu krasts zemsedzes izmīdīšanas dēļ atsedzis kailas smiltis, tāpēc ir izveidojusies „pludmale”. Vērojama arī purvu daudzveidība, tai skaitā augstais purvs, kas daļēji aizaudzis ar priedēm un bērziņiem. Garezeri ir īpaši ar saviem biotopiem – piemēram, niedri (Phragmites australis), grīšļiem (Carex elata), šaurlapu vilkvālīti (Typha angustifolia) un Dortmana lobēliju (Lobelia dortmanna) audzēm. Īpašs ir arī Peldlapu augājs, kas šajos Garezeros veido plašāko no visām ūdensaugu joslām, un tajā dominē dzeltenā lēpe (Nuphar lutea) un sniegbaltā ūdensroze (Nymphaea candida). Par unikālu tiek uzskatīta tieši to veģetācija ezeros. Pie Garezera ir konstatētas arī vairākas retas sikspārņu sugas. Dabas parkā „Piejūra”, kurš kalpo nozīmīgu sugu un biotopu aizsardzībai, ir noteiktas trīs dabas liegumu zonas, kuru skaitā ir arī Garezeri ar tiem pieguļošo teritoriju. Esot ezeru tuvumā, jāizturas ar izpratni un cieņu pret šo teritoriju, kas gan neliedz ikvienam izbaudīt dabas bagātības sniegtās atpūtas iespējas Garezeru tuvumā. Videi draudzīgais atpūtas veids ir pārgājieni un pastaigas, kas lieliski kalpos dabas noslēpumu izzināšanai. Pastaigu maršrutu apkārt garākajiem Garezeriem ir ļoti ainavisks un piemērots gan ģimenēm, gan arī individuāliem ceļotājiem.  

Ummja ezera un tā apkārtnes pasargāšanai 1999.gadā izveidoja dabas liegumu, kuru 2006.gadā pārveidoja par dabas parka “Piejūra” dabas lieguma zonu. Tas kopumā aizņem 52 ha, un tā galvenā aizsargājamā vērtībā ir Ummis. Ezers ir 25ha liels un tā krasta līnijas garums ir 2,3km, savukārt vidējais dziļums 2,9m. Ummis ir viens no retajiem Baltijas valstu ezeriem, kuros vēl saglabājies Atlantiskā laikmeta relikts – peldošais ezerrieksts

Tā kā šis biotops ir tik īpašs ne vien vietējā, bet arī starptautiskā mērogā, tam noteikti aizsargājamie pasākumi. Lai pasargātu biotopu ilgtspējīgu daudzveidību, peldēties Ummja ezerā no 1.jūnija līdz 15.augustam ir aizliegts Par šo liegumu savu mājvietu ir izvēlējušies arī citi aizsargājami biotopi: Dortmana lobēlija (Lobelia dortmanna L), Gludsporu ezerene (Isoetes lacustris L), Dzeloņsporu ezerene (Isoetes echinospora Durieu) u.c

Dabas parkā “Piejūra” aizliegts:

• Atrasties Ummja ezerā no 1.jūnija līdz 15.augustam;
• Celt teltis un kurināt ugunskurus, izņemot noteiktā kārtībā ierīkotās publiski pieejamās atpūtas vietās;
• Pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, pajūgiem, mopēdiem un motorolleriem pa dabas parka teritoriju, ja tas nav saistīts ar īpašumu apsaimniekošanu un dabas parka apsaimniekošanu un uzraudzību vai valsts aizsardzības uzdevumu veikšanu;
• Bojāt un iznīcināt speciālās informatīvās zīmes, kā arī informācijas stendus un labiekārtojuma objektus;
• Pārvietoties ar motorlaivām un airu laivām, izmantojot motoru, Dienvidu Garezerā, Vidējā Garezerā, Ziemeļu Garezerā un Ummja ezerā, izņemot gadījumus, ja tas nepieciešams teritorijas uzraudzībai, apsaimniekošanai un zinātnisko pētījumu veikšanai;
• Nodarboties ar zemūdens medībām Dienvidu Garezerā, Vidējā Garezerā, Ziemeļu Garezerā un Ummja ezerā;
• Plašāka informācija par dabas parka “Piejūra” individuāliem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem pieejama šeit.

Dabas aizsardzības plāns dabas parkam “Piejūra” pieejams šeit.

Vairāk informācija par dabas parku pieejama šeit.

Jau no seniem laikiem īpatnēji skaistā novada daba ir pamanīta, kā rezultātā 1962.gadā tapa dabas parks „Piejūra”, kurā īpaši aizsargājamās dabas teritorijās sastopami reti piejūras biotopi, mežainas jūrmalas kāpas un veci boreāli meži, kā arī embrionālas kāpas un retas augu un dzīvnieku sugas. Tai skaitā Garciema Paraboliskā kāpa, kas ir lielākais kāpu veidojums visā Rīgas jūra līča piekrastē. Katram tās un tuvumā esošam pauguram dots vārds, kas apvīts stāstiem un notikumiem. Reiz Gauju un Daugavu savienoja Langas upe, taču 18.gadsimtā cariene Katrīna II deva rīkojumu izcirst piejūras mežus darvas tecināšanai. Tāpat ugunsgrēki nebija sveši šiem kāpu teritorijā augošajiem mežiem un jaunaudzēm, tādējādi aizvien vairāk sāka parādīties kaila smilts, kas vēju dzenāta staigāja no vienas vietas uz otru. Rezultātā radās Ceļojošās kāpas, kas spēja apbērt dārzus, mežus, mājas un tai skaitā daļēji aizbēra Langas upi. Kāpai mainot vietu un reljefu 200 gadu ilgā laika posmā Garciemā radās lielais kāpu veidojums – Paraboliskā kāpa. Paraboliskās kāpas ZA malā atrodas dabas parka augstākā vieta – Labošanās virsotne (27,6 m vjl.). Leģenda vēsta, ka no virsotnes redzamais plašais un ainaviskais skats aizdzenot visas negatīvās domas. Tieši šī virsotne ir arī zvejniekiem kā pozitīvs orientēšanās punkts, jo tā redzama jau 7 km attālumā. Otrai augstākajai un stāstiem bagātākajai virsotnei nosaukums ir Legzdiņi, kas tapis Ceļojošās kāpas klejojumu laikā, kad tā ieputināja saimniecību ar nosaukumu Lezgadiņi. Arī Kāpu amfiteātra pauguriem un priedēm doti vārdi kā, piemēram, Paraboliskās kāpas rietumu malā ir Ērgļu ligzdas kāpa, bet pa labi no tās – Augstā vērotava, savukārt tai pretī aug Vientuļā priede, bet ieplakā starp austrumu ragu un nākošo kāpu redzama Vārtu priede. Virzoties uz Kalngales pusi paveras skats uz Rožu kāpu, kura raksturīga ar savām savvaļas rozēm, un Dzīvības ieleju, kuras nosaukums tapis neparasto koku dažādības dēļ – priežu mežu ielenkumā ir attīstījusies neliela lapu koku ielejai, kuras biežs apmeklētājs ir dziedātājputns. Tie nebūt nav visi nosaukumi un vietu vārdi, kas saistīti ar dabas parka teritoriju starp Kalngali un Garciemu. 

Carnikavas novada vēsturē Gauja minēta kā nozīmīga vieta jūras braucējiem. Laikā, kad lībieši Carnikavu dēvēja par „Sarnikau”, vācieši to sauca par „Koivemundi” (upes muti), izceļot Gaujas ieteku. Carnikava sākotnēji veidojusies kā zvejnieku ciems, kurā Gauja ar tās ieteku jūrā zvejniekiem kalpoja par būtisku peļņas avotu, īpaši nēģu zveja vairojusi bagātību kādreizējai Carnikavas muižai. Senāk pa Gauju tika pludināti koki, tādējādi tā kļuva par nozīmīgu ūdens ceļu. Gauja ir Latvijas garākā upe (452 km), un savu ceļu tā sāk Vidzemes augstienē, bet noslēdz – satiekoties ar jūru pie mums Carnikavā. Carnikavas novada teritorijā esošajā Piejūras dabas parkā iespējams vērot vairāk nekā 232 putnu sugas, jo īpaši Gaujas grīvas kreisā krasta teritorijā un vecupēs, kas nodrošina visu reto ūdensputnu un bridējputnu ligzdošanu. Nozīmīgākās atsevišķu reto un aizsargājamo sugu, kā, piemēram, mazais zīriņš, jūras zīriņš un jūras žagata ligzdošanas vietas ir smiltāji un smilšainās salas upju grīvās un lejtecēs, tai skaitā Gaujas grīvā.

UZMANĪBU: Lai atjaunotu kādreizējo mazo zīriņu populāciju Gaujas grīvā, Dabas aizsardzības pārvalde arī šogad no 1. maija līdz 31. jūlijam apmeklētājiem slēgs Gaujas upes grīvu. Šajā periodā cilvēki aicināti atpūtai un pastaigām pludmalē izvēlēties citas atpūtas zonas un maršrutus.

Dabas parks “Piejūra” ietilpst trīs pašvaldību teritorijās – Rīgas, Saulkrastu un Carnikavas.

Parka teritorija stiepjas gar jūru 19 km garumā. Vairāk kā pusi no dabas parka aizņem piejūras meži, iekļaujot kā upes un ezerus, tā arī jūras piekrasti. Kamēr vienmēr jau izsenis šajā parkā interesējušas zvejas iespējas, citiem – to bagātīgie sauszemes resursi. Katrīnas II laikā izcirstie meži atstāja būtiskas sekas, „atdzīvinot” ceļojošās kāpas, savukārt zvejošanas intensitāte ir sekmējusi vairāku zivju sugu samazināšanos. Lai Vidzemes piekrastē saglabātu, reti sastopamus piejūras biotopus, mūsdienās ir izveidots dabas parks „Piejūra”, kura aizsardzībai tiek pievērsta īpaša uzmanība. Parka teritorijā esošajiem objektiem ir doti dažādi nosaukumi, kuri radušies laika gaitā un sevī slēpj dažādus stāstus, teikas un ticējumus. Kalngales tuvumā apskatāmi „Trīs draugi”, kas ir trīs kopā saaugušas priedes un atrodas netālu no dzelzceļa stacijas Kalngale. Savukārt tuvāk jūras piekrastei, netālu no Garciema Paraboliskās kāpas paveras skats uz Rožu kāpu un vislabāk to ir apskatīt vasarā, kad zied savvaļas rozes. Turpat blakus ieraudzīsit arī Dzīvības ieleju, kuras nosaukums tapis neparasto koku daudzveidības dēļ – priežu mežu ielenkumā ir attīstījusies neliela lapu koku ieleja, kur biežs viesis ir dziedātājputns. Dabas aizsardzības pārvalde reģistrējusi daudzu retu piejūras biotopu. Īpaši nozīmīgi ir tādi biotopi kā embrionālās kāpas, priekškāpas, mežainas jūrmalas kāpas un veci boreāli meži. Daudz retu augu un dzīvnieku sugu. Pie Garezera konstatētas vairākas retas sikspārņu sugas.

Dabas aizsardzības pārvaldē ir reģistrēti 42 dabas parki Latvijas teritorijā, kas sevī ietver noteiktu apvidu dabas un kultūrvēsturiskās vērtības. Dabas parki ir piemēroti raksturīgās ainavas saglabāšanai, sabiedrības izglītošanai un atpūtai, bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai. Zaļie padomi atpūtai dabas parkā “Piejūra” (© Lauku ceļotājs):

• Apmeklējiet vietējo Tūrisma informācijas centru;
• Atkritumus atstājiet tikai tam paredzētajās vietās;
• Atcerieties, ka ar automašīnu Latvijā brauc tikai pa ceļiem;
• Automašīnu atstājiet tur, kur tas nenodara pāri dabai un netraucē citiem;
• Dažkārt interesantāk ir iepazīt tās sugas, kas sastopamas bieži (ne reti) un ikdienā;
• Neatstājiet autogrāfus uz dabas veidojumiem – iežu atsegumiem;
• Iegādājieties lauku labumus no vietējiem zemniekiem un uzņēmējiem;
• Ja ugunskura vietā nav malkas, mēģiniet to nopirkt tuvējā lauku mājā vai vediet līdzi savu malku, ogles un grilu, kurā ātri un ērti var pagatavot siltas pusdienas;
• Atklātu uguni neizmantojiet ugunsbīstamajā periodā. Izdegušo ogļu pelnus nekādā gadījumā neberiet ūdenī, jo tas veicinās aizaugšanu;
• Savu mobilo telefonu laivu brauciena laikā iepakojiet tik rūpīgi, lai būtu slinkums „lieku” reizi to vilkt laukā. Izslēdziet skaņu – tad tā netraucēs pašu un upes krastu iemītniekus;
• Braucot pa upi, netrokšņojiet un sarunājieties pusbalsī, tad ieraudzīsiet daudzus meža un ūdens dzīvniekus;
• Laivu braucienā arī sunim ir savi ierobežojumi – pavada un uzpurnis;
• Laivošanu uzsāciet vietā, kur viegli piekļūt upei, neerodējot krastu nogāzes;
• Atcerieties, ka NATURA 2000 teritorijās drīkst nakšņot tikai šim mērķim paredzētās – tūristu atpūtas vietās vai apmetnēs. Ja tādu nav, palieciet tūristu mītnēs;
• Alās nelieniet rudenī, ziemā un pavasarī, kad tur ziemo sikspārņi un citi dzīvnieki;
• Izmantojiet pēc iespējas vairāk vietējo iedzīvotāju ražoto produkciju;
• Pierakstiet savus novērojumus. Piezīmes ar precīzām ziņām var noderēt dažādiem svarīgiem izpētes un aizsardzības mērķiem;
• Cieniet citu cilvēku tiesības un nepārkāpiet savējās;
• Mēģiniet „nedzīt” ūdensputnu ģimenes ar mazuļiem pa upi kilometriem tālu, bet gan saudzīgi apbrauciet tām apkārt;
• Sēnes nogrieziet ar nazi un savvaļas ogu vākšanā neizmantojiet mehāniskas ierīces;
• Ja vērojiet putnus vai dzīvniekus, tad dariet to no distances, netraucējot tos atpūtas vai ligzdošanas vietās;
• Nonākot tūrisma mītnē vai viesnīcā, taupiet visus resursus;
• Neapmeklējiet dzīvnieku, īpaši – retu sugu uzturēšanās vietas, to vairošanās, ligzdošanas vai ziemošanas periodā;
• Ceļojiet ar videi draudzīgākiem transporta līdzekļiem – vilcienu, divriteni, laivu vai slēpēm;
• Ejot pa dabas takām vai dabisku vidi, centieties turēties “zosu gājienā” – viens aiz otra;
• Vēlreiz pārlasiet makšķerēšanas noteikumus un noskaidrojiet makšķerēšanas kārtību konkrētajā vietā.

Dabas parkā “Piejūra” aizliegts:

• Atrasties Ummja ezerā no 1.jūnija līdz 15.augustam;
• Celt teltis un kurināt ugunskurus, izņemot noteiktā kārtībā ierīkotās publiski pieejamās atpūtas vietās;
• Pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, pajūgiem, mopēdiem un motorolleriem pa dabas parka teritoriju, ja tas nav saistīts ar īpašumu apsaimniekošanu un dabas parka apsaimniekošanu un uzraudzību vai valsts aizsardzības uzdevumu veikšanu;
• Bojāt un iznīcināt speciālās informatīvās zīmes, kā arī informācijas stendus un labiekārtojuma objektus;
• Pārvietoties ar motorlaivām un airu laivām, izmantojot motoru, Dienvidu Garezerā, Vidējā Garezerā, Ziemeļu Garezerā un Ummja ezerā, izņemot gadījumus, ja tas nepieciešams teritorijas uzraudzībai, apsaimniekošanai un zinātnisko pētījumu veikšanai;
• Nodarboties ar zemūdens medībām Dienvidu Garezerā, Vidējā Garezerā, Ziemeļu Garezerā un Ummja ezerā;
• Plašāka informācija par dabas parka “Piejūra” individuāliem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem pieejama šeit.

Dabas aizsardzības plāns dabas parkam “Piejūra” pieejams šeit.Vairāk informācija par dabas parku pieejama šeit.