Ko apskatīt

Kaķu mājas

„Kaķi” kā vieta atzīmēta jau 1791.gada Vidzemes ceļu kartēs, kuras zīmējis grāfs L.A. Mellins. U.Siliņa grāmatā „Mēs esam carnikavieši” minēts, ka daudzi Carnikavas novada māju nosaukumu vārdi saglabājušies no 18.gadsimta, tai skaitā „Kaķu” mājas (Kakke), „Cēlāju” mājas (Zaleis), „Karašas” mājas (Karrasch), „Siguļu” mājas (Siggul) un citas. 

„Kaķu” mājas teritorijā atrodas vairākas ēkas, un to vecums ir atšķirīgs, tomēr pēc vēsturiskām liecībām un īpašnieku stāstīta, ēku vecums varētu būt ap 300 gadiem. Pie mājas bijis kādreizējais vētras brīdinājuma punkts zvejniekiem – balts krustveida statīvs ar attiecīgiem raidītājiem. Šo vietu kādreiz apkalpoja mājas saimnieks.

Pašai „Kaķu” mājai ir rūtiņu logi un ļoti slīps jumts, jo pa ziemu lielos tīklus glabāja izklātus bēniņos. Saistībā ar poļu – zviedru kara laika operācijām palielinājās arī dienvidu – ziemeļu ceļu nozīme. Viens no galvenajiem un vecākajiem ceļiem 14. – 18.gadsimtā bija Rīga – Pērnava.

„Kaķu” mājas īpašniece stāsta, ka kādu laiku atpakaļ māju tuvumā esot atradusi ļoti senu zviedru laika monētu, kas apliecina vēstures notikumus. Kā minēts U.Siliņa grāmatā, Rīgas patrimoniālajā un citu muižas zviedru laika kartē redzams, ka ceļš virzās no Daugavgrīvas gar tagadējiem Vecāķiem, tālāk cauri Langciemam, šķērsojot Gauju pie „Cēlājiem”, tad garām „Mēnesdēliem” un „Karašām”, piekļaujoties arī Kaķu mājām, un tālāk turpinās Salacgrīvā, līdz sasniedz Pērnavu. Vēl ziņas par „Kaķu” mājām publicētas izdevumos „Baltijas Zemkopis” 1881.gadā un „Balss” 1882.gadā, kur šī vieta atzīmēta saistībā ar ceļojošajām kāpām, kas pie „Kaķu” mājām aprakusi zviedru ciematu.

 Senāk „Kaķu” māju tuvumā atradušās dzirnavas ar dzirnavu dīķi, kur vēlāk atradies neliels purvs, kas laika gaitā nosusināts un apbūvēts. „Kaķu” mājas saimniece Dzintra Pētersone ar vedeklu Inetu gan atzīst, ka vēl šodien šīs apbūvētās teritorijas māju īpašnieki var just purva kādreizējo pastāvēšanu. Ūdeni pa dzirnavu grāvi pievadīja no netālu esošā Dzirnezera, un notece uz Gauju bija pa „Kaķu” grāvi. Ir atrodamas liecības arī par krogu, kas atradies pie Pērnavas ceļa kādreizējo dzirnavu vietā. 

 U.Siliņa grāmatā „Mēs esam carnikavieši” minēts, ka 1895.gadā zemniekiem, kuri dzīvoja mājās „Kaķi”, „Cēlāji”, „Karašas”, „Mēnesdēli” un „Skabi”, saskaņā ar pirkšanas līgumu tika apstiprinātas zvejas tiesības Gaujā. Abus Gaujas krastus pirmo reizi savienoja 1916.gadā celtais koka tilts, tomēr bargā ziema to postīja, līdz tas tika uzcelts pamatīgāks 1926.gadā. Līdz tam upes šķērsošana notika ar pārceltuves palīdzību pie „Cēlājiem” vai „Tačgala”. Saistībā ar senajām zvejnieku mājām ir zināms kāds laika gaitā saglabājies izteiciens, kas ietver vairākus seno dzimto māju nosaukumus: Laverim (Laveri) sprogainais (Spoģi) kaķis (Kaķi) apēda Mēnesdēlam (Mēnesdēli) skābo (Skabi) karašu (Karašas). „Kaķu” mājas īpašnieks Pēteris Pētersons 1927.gadā kļuva par „Zvejnieku sabiedrības” dalībnieku. Šajā sabiedrībā darbojās zvejnieki, un vīri piedalījās ar savu kapitālu. Ģimenes locekļi vairāk strādāja ceptuvēs. Arī zvejas vietu uzskaitījumā vēl bez „Kaķu mājām” atrodamas vairākas, kurās pieminēts „kaķa” vārds – Kaķu kāpa, Kaķu būda, Kaķu purviņš, Kaķu grāvis un Kaķu kalniņš. Jāpiemin, ka reņģu zvejas laikā „Kaķu” mājas saimniece izcēlusies ar meistarību un pēc saullēkta zvejotās reņģes tieši šajās mājās tika Gaujmalā gaidītas un žāvētas pie „Kaķu” grāvja. Apmēram divu nedēļu garumā, kā minēts U.Siļina grāmatā, bijušas reņģes, reņģes un vēlreiz reņģes.